Margarita

MARGARITAS CV Kā cilvēka miesai ir vajadzīga pārtika, tā arī viņa garam ir nepieciešams garīgais ēdiens. Ikdienas steidzīgajā ritmā bieži vien nesanāk uzņemties pilnvērtīgu un uzturvielām bagātu maltīti. Līdzīgi ir ar gara barošanu. Cilvēks to bagātina ar seriāliem, trilleriem un šausmu filmām. Tie sniedz, tikai īslaicīgu baudījumu. Cilvēku gars ir izsalcis pēc kaut kā dabiska un nesamākslota. Dvēseles pavāri – dzejnieki cenšas sniegt tam nepiečiešamo daudz. Viņi cenšas dot cilvēka garam nesamākslotu ēdienu. Viņi mums gatavo izjustu un bagātu dzeju. Es esmu viena no jaunajām dzejniecēm. Līdzīgi, kā mūsu izcilā dzejniece Zenta Mauriņa, es pārvietojos ratiņkrēslā. Es piedzimu 1990. gada 30.septembrī. Kad tikko ierados šajā pasaulē, varēja nojaust, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu būt, jo es neraudāju. Uzreiz pēc dzimšanas mani pārveda uz Rīgas slimnīcu. Ārsti man nedeva cerības izdzīvot, bet viņi kļūdījās. Tā es uzaugu agrāk Madonas rajonā (Tagad novadā). Mācījos Kalsnavas pamatskolā un to absolvēju 2011. gadā. Tā paša gada 27. janvāris, manu dzīvi pagrieza par 157°. Bija jauks ziemas rīts. Laukā valdīja nežēlīgs aukstums, nebija jāiet uz skolu unēju pagulēt ilgāk. Kad pamodos, nemaz nenojautu, ka mana dzīve pēc mirkļa pārmainīsies. Mamma norāda, ka miris Mārtiņš Freimanis. tajā mirklī manī kaut kas salūza. Lai gan es nebiju kaislīga viņa atbaltītāja, tomēr aiziešana šādā vecumā, nevar palikt nepamanīta. Vēl ilgi pēc tam es sev jautāju, kāda ir mana misija šajā pasaulē? Tā paša gada novembrī man nāca atskārsme. Man ir jābūt Mārtiņai Freimaņa sūtnim uz šīs zemes. Man ir jāstāsta pārējiem cilvēkiem, kā viņam klājas tagad, debesu valstībās. Es atbildēt, ka tas būtu jādara visiem saprotamā valodā. Šī valoda ir dzeja. Tā paša gada Mārtiņos es uzrakstīju savu pirmo dzejoli par Mārtiņu. Es to rakstīju savā mobilajā telefonā ar zoda palīdzību, jo arī rokas man nestrādā. Tās kustās savā vaļā. Diemžēl, es savas rokas nespēju kontrolēt. Vairākas reizes viņas ir nometušas no galda ēdienu vai saplēsušas kādu trauku un pat brilles. Par nožēlu, tur neko nevar darīt. Esmu jau pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu. Nav jau jēgas sūdzēties un gausties, jo tāpat nekas neminīsies. Man patīk mūzika! Īpaši Mārtiņa Freimaņa dziesmas. Diemžēl, es tās visas nespēju izdziedāt, jo man ir runas traucējumi. 2015. gada liktenis mani saveda ar jauku mūzikas terapeiti un lielisku sava darba lietpratēju. Mēs abas kopā sakomponējām melodijas maniem tekstiem. Man tuva ir Jāņa Poruka daiļrade. Varbūt arī tāpēc, daļa manu dzejoļu ir par nāvi, kapiem un mīlestību. Starp citu, tāpat kā Mārtiņam, arī man ļoti patīk dzīvnieki. Ļoti ceru, ka Jums patiks mana daiļrade! Margarita